Haralds
Vecvagars (1910.25.II Valles pag. Jaunbrumtālos - 1966.3.IX Rīgā,
apbed. Meža kapos) - literāts, žurnālists. Mācījies Vasku
pamatskolā, Pētermuižas pamatskolā, vēlāk pārcēlies uz Rīgu.
Par komuinistisku darbību pelnīti 1930.-1933. gadam bija
ieslodzījumā Rīgas Centrālcietumā. Raksts vērtīgs no
vēsturiskā viedokļa, bet visur cauri spiežas komunista
pārliecība, cik labi tagad pie komunistiem un cik slikti Brīvās
Latvijas laikā. Ja cilvēks savu dzimto vietu nosauc par tumšu
vietu, tad cik spēcīgi viņam tā komunisma ideoloģija bija
degradējusi smadzenes, lai kaut ko tādu teiktu par dzimto vietu !
Kā sacīt komentāri lieki ...
Pērn
atvaļinājuma laikā biju aizbraucis savā dzimtajā pusē, un
tagad, pēc gada, atkal apciemoju Valli. Bet liels bija mans
pārsteigums, kad, izkāpjot no autobusa pie baznīcas, apkārtni
gandrīz vairs nevarēju pazīt. Vienā gadā šeit bija notikušas
lielākas pārvērtības nekā visos manos bērnības un jaunības
gados, ko pavadīju šai pusē. Druku Celmiņa mājiņas vietā pērn
vēl lika pamatus, bet tagad tur jau pace]as stalta divstāvu ķieģeļu
dzīvojama māja. To apdzīvo ceļu meistars ar saviem strādniekiem.
Piekalnē sazēlis jaunais abeļdārzs. Māja kā fotoattēlā
redzams, aizstājusies priekšā baznīcai un izmainījusi parasto
panorāmu. Bet kas tad tas? Nozudis arī Sudmalu kalns, uz kura
gadiem ilgi rēgojās Rozenberga vēja dzirnavu drupas. Kalnu ar
visam drupām traktori un buldozeri nostūmuši ielejā, un tur kā
redzams, ieplānots jaunais kolhoza parks. Sudmalu drupu kaudzes
vietā celtnieki būvē Valles patērētāju biedrības veikala ēku.
Tādas veikala ēkas šeit nekad agrāk nav bijis. Un lūk fotoattēlā
redzamas tās ārējās kontūras. Bet ar to vēl nav gana. Turpat
otrā pusē ceļam ģeodēzisti kaut ko sver un mērī. Tur sastopu
arī Valles kolhoza priekšsēdētāju Kārli Droni. Apvaicājos
viņam, ko šeit būvēs, un viņš brīnās, vai tad es vēl
nezinot, ka te kolhozs celšot savu jauno skolu. Tajā būšot vietas
400 skolēniem un būvei jau esot atvēlēti pusotra miljona rubju.
Naudu došot valsts, bet būvēšot un arī gādāšot materiālus
paši kolhoznieki. Tāpēc jau arī šogad esot uzcēluši Vinnestos
jaunu ķieģeļu cepli. Tiešām, ķieģeļu valliešiem netrūkst,
un tos viņi pārdod arī kaimiņiem. Ceplī dūšīgi raujas Mārtiņš
Robēns, kā arī kāds ducis citu darbinieku. Ķieģeļu kaudzes
savestas arī uz Raumaņu lauka aiz Melderiem. Tur jau rosās
celtnieki. Izrādās, ka te savu ģimenes māju būvē Kārļa
Vīksnas dēls Roberts. - Mana sieva un es strādājam kolhozā un
esam iekrājuši tik daudz naudas, ka nolēmām uzcelt paši savu
māju, - paskaidro Roberts Vīksna. Ja, lūk, kā laiki mainās!
Agrāk Valles lielsaimnieki tādus zemniekus kā Vīksnas, Zemturi un
Siji saukāja par Valleslauka ubagiem, bet tagad daudzi no viņiem
paši kā ubagi klaiņo pa pasauli kaut kur aiz okeāna, uzlasot
druskas no svešu kungu galda, turpretī Valles bijušo nabadzīgo
zemnieku dēli un meitas kolhozā labi nopelna un dzīvo sava
dzimtenē pārtikuši. Bez minētajiem objektiem kolhozā patlaban
vēl būvē liellopu kūti Ozoliņos, vistu fermu pie Mazajiem
Bebriem. Pa ceļu ripo rati, kas atgādina autobusu. Tur brauc viens
no maizes pievedējiem veikaliem. Tas ir vecs paziņa - Lādītis no
Saleniekiem. Viņš pastāsta, ka Šmīdē tagad uzbūvēta moderna
maiznīca, kas kolhozu ik dienas apgādā nevien ar svaigu rudzu
maizi, bet cep arī baltmaizi, gabalmaizes un smalkmaizītes.
Skaidrs, kad ir tādas ērtības, neviena mājasmāte neuzņemsies
grūto darbu - mīcīt maizi savā abrā un kurināt krāsni. Tagad
tikai uz svētkiem vallietes pašas cep kūkas un speķa pīrāgus.
Bet nepaies ilgs laiks, kad ceptuve paplašinās savas produkcijas
sortimentu un apgādās kolhozniekus arī ar kūkām un pīrādziņiem.
Un vēl viena pārvērtība, var teikt, vesels brīnums: šogad nav
vairs Valles purva! Agrāk tikai pasakas, ezeri pacēlās gaisā un
atkal nolaidās zemē, purvi pārvērtās par skaistiem dārziem, bet
tagad pie padomju varas tas notiek īstenībā. Milzīgais Valles
purvs pazudis, bet tā vietā, cik vien tālu acs var saskatīt,
viļņo rudzu druva, stiepjas gaišzaļie vasarāja lauki. Lielas
platības apdēstītas ar kartupeļiem. Dumbros, kur agrāk pat zāle
neauga, tagad leknas pļavas, āboliņa lauki un jautri skan
pļaujmašīnas. Pērn purvā beidzām rakt grāvjus un likt drenas,
- paskaidro kolhoza agronoms Dudelis. Bet, lūk, šovasar jau par
auglīgām druvām pārvērsts vairāk nekā 100 hektāru zemes, kas
agrāk deva gaužām maz labuma. Un to padarījusi padomju varenā
tehnika.
Inženieri un kultūrtehniķi, paši Valles kolhoznieki,
kuru vidū ir ne viens vien darbinieks ar augstskolas vai
Lauksaimniecības akadēmijas izglītību. Piemēram, nabadzīgā
zemnieka Panča dēls Jānis Pancis tagad ir kolhoza remontmehānisko
darbnīcu galvenais inženieris. Un viņam līdzigu jauno
speciālistu, kas ieguvuši augstāko izglītību LVU vai
Lauksaimniecības akadēmijā, kolhozā nav mazums. Tie šodien tad
arī veido uz augšu savu dzimto kolhozu un realizē lielās
pārvērtības.
Kad es jaunībā šķīros no Valles, man tā
palika atmiņā kā gaužām tumša puse. Tagad, redzot lielās
pārvērtības, man ir pavisam citas jūtas pret šo apkārtni un
daudz mīļāks kļuvis šis manas dzimtenes stūrītis. Uz ceļa
apstājas automašīna, un no tās izkāpj sirmgalvis. Kā, tas taču
ir Tautas skatuves mākslinieks Alfrēds Amtmanis-Briedītis. Viņš
savā personiskajā «Moskvičā» atbraucis ciemos uz savām tēva
mājam Zvanītāju Bukām - pie savas māsas Lidijas. Un tepat pa
taciņu viņam pretī arī steidzas māsa, nākdama no pienotavas,
kur tikko saņēmusi naudu par piegādāto pienu. Sasveicinos ar
viņiem kā ar veciem paziņām un kaimiņiem. Valodas iegriežas par
dzimto pusi un visi mēs esam vienis prātis par to, cik jauka tagad
ir kļuvusi mūsu vecā Valle, kādas lielas pārvērtības tajā
notikušas gada laika kopš pērnās vasaras un kādas lieliskas un
priecīgas pārmaiņas vēl te sagaidāmas šaja septiņgadē.
H.
Vecvagars
Valles kolhoza centrā ceļ jaunu patērētāju
biedrības veikalu.
Attēlā redzama Valles ceļu darbinieku jaunā
dzīvojamā un kantora ēka
